šo gadu esmu iesākusi ar vairākām ļoti, ļoti ātri izlasāmām grāmatām (piemēram, Ernesta Kleina „Spēle sākas” izlasīju pa nepilnām divām dienām). pēcgarša paliek, bet nav neviena citāta ko izrakstīt, vai attiecināt uz sevi. bet pašlaik lasu skarbu grāmatu, kura tēmēta uz 60-tajos dzimušiem večiem un mani jau saknē kretinē, bet kuru, šķiet, pietiktu tikai nedaudz pagriezt uz sāniem un no lapām vienkārši plūstu ārā pierakstāmas rindas. pirms pāris nedēļām mani atkal satracinājuši pagātnes rēgi, dzīvi, bet rēgi, nejautājot ielauzušies un tagad visiem spēkiem cenšos nezkuro reizi no tiem atkratīties. trāpīgāk šo situāciju nemacētu aprakstīt kā to izdarīja S.Paruļskis savā „Trīs sekundes debesu”: nevajadzēja aiztikt šīs atmiņu dūņas, jo nu tās ceļas augstāk un augstāk, aizsedzot kaut arī niecīgus, tomēr puslīdz derīgus pasaules izpratnes apveidus manā galvā, un tagad šī pasaule kļūst pavisam sveša, es tajā dzīvoju, atmiņu mocīts, nespēju tās savaldīt, klasificēt, mana apšaubāmās raudzes personība peld to virspusē kā atkritumi pēc vētras, kā netīras, neķītras putas, no kurām ceļas un kāpj, un kāpj apziņas krastā atmiņu monstri, bet ne es, tas neesmu es, - tas ir viņš, kurš dzīvo manī ar atbaidošu vaļēju brūci galvā un vēl kaut kur, kur cilvēkam nemaz nevajadzētu rādīties…