tie staipēkņi ap mani bija pamatīgi apvijušies. dienas bija kļuvušas tik tukšas, klusas un sev pašai neizskaidrojamas. tagad, kad pārliecinos, ka man diezvai draud prāta aptumsums, ka visu taču var izskaidrot, vismaz par sevi un savā manierē, svinīgi solos, ka cītīgi grauzīšu dzelzi, līdz organisms attapsies. sākšu skatīties ko ēdu un vai vispār esmu ko ēdusi ātrāk par brīdi, kad jātaisa mājniekiem vakariņas. cauri visam šim izskatās, ka būšu dabūjusi darbu. viss būs skaidrs nedaudz pirms zsv. bet darbu, kurā ir divas lietas, kuras noteikti nekad nevēlējos, tapēc cauri priekam velkas neliels sarūgtinājums, kuru cenšos apmest otrādi un apmānīt sevi, ka tas būs izaicinājums.
|