Bannijs iesāk ar atvainošanos: "Piedodiet dāmas, ja tas būs mazliet..."
"Aizvainojoši," papildina Džefrijs, klusi ieķiķinoties.
"Jā...aizvainojoši," saka Bannijs, atverot zipo šķiltavas un piesmēķējot cigareti.
"Nu..." viņš novelk, un Bannijs izstāsta anekdoti par puisi, kurš nolēmis sarīkot "garastāvoļa" viesības. Viņš sagatavo visu - dekorācijas, uzkodas, dzeramo, viss ir patiešām jauki sakārtots, un tad pie durvīm atskan klauvējiens, un ierodas pirmais puisis, kurš ir ģērbies zaļās drēbēs, un namatēvs vaicā: "Kas tad tev lēcies?" - un puisis zaļajās drēbēs atbild: "Es esmu zaļš no skaudības." Tad pie durvīm vēlreiz klauvē, un ierodas nākamais puisis, kurš ir ģērbies sārtās drēbēs. Puisis sārtajās drēbēs novieto roku uz gurna, ietipina iekšā un saka: "Es esmu piesarcis no labsajūtas." Pēc pāris mirkļiem pie durvīm atskan skaļa klauvēšana, un namatēvs tās atver un redz divus milzīgus, kailus melnādainos, viens no kuriem čurā bļodā, bet otrs, kas stāv aiz pirmā, griežas uz riņķi. Viesību rīkotājs prasa: "Ko tad tas nozīmē?" - un pirmais melnādainais puisis atbild: "Es esmu izmīzumā!" - un otrs melnādainais puisis saka: "Man viss piegriezies."
Niks Keivs "Bannija Manro nāve"

tādu smieklu krampjos raujošu grāmatu vēl nebija gadījies lasīt.