nujau marts otrā pusē, cenšos, ļoti cenšos domām padot citu virzienu, pieklusināt savu analītisko prātu. ja man janvārī, februārī darbā prasīja: kak rabotajetsa? es atbildēju: normaļno, privikaju!, bet nekad, ka būtu labi. bet savējiem teicu kā ir - sūdīgi. un sajūta, ka visa dzīve ir kā podiņš pilns ar sūdiem līdz augšai, līdz ko pakustos, tā viss gāžas virsū. tagad es to visu esmu izgāzusi ārā, iztīrījusi un cenšos turēt tīru. nu jau spēju arī pasmaidīt un pateikt, ka jūtos labi.