nezinu pie kā es te paliku. par darbu vispār negribas runāt. par dabu arī nē.
nujā, atkal jau biju bērēs, kādas kāzas derētu, citādi jūtos savilkusies pavisam pelēka. bibliotēkā sagrābos čupu ar visādiem psiholoģiskajiem niekiem, cerība uz gaismu un pārmaiņām tomēr ir sasodīti noturīga.
varbūt par bērniem parunāt..uj, tiko atcerējos, ka jāpaņem no mašīnas nopirkto dāvanu sīcim, kuru jānoslēpj uz dažām dienām. bet, tad jau sanāk arī mazliet par dabu, varbūt izskriet plikām kājām pa sniegu

galva, lai atpūšas, šodien kārtīgi ar lāpstu pastrādāju
kā tur bij tai pantiņā:
sniegs nav jātīra,
sniegs ir tīrs.
sniegs jāpastumj malā,
lai ceļš ir brīvs.