ja jau pa godīgo, tad šī ir vienīgā bilde pa visu dienu. protams, tikpat labi varētu likt melnu neko.
ar drebelīgām rokām noklikšķināts, dodoties pāri stacijas laukumam, no kino uz pēdējo autobusu.

šīsdienas vējā pabraukāju ar riteni pa dambi. brīžiem tādas brāzmas, ka neko sarežģītu vispār nav iespējams padomāt, tāda kā labsajūtas formula sanāca, kad bērni bd un pilnīgi brīva diena neko nedarīšanai. ārā atvasaras siltums un saule, braucu ar mūziku uz ausīm, bet pavisam klusām, lai var viļņus dzirdēt. pēctam aizvējā apsēdos uz liela akmens, palasīju grāmatu, līdz izsalkums aizvilināja atpakaļ uz mājām. tagad cepu kabačus, skatos ar vienu aci filmu un atkal gruzos par dzīves sīkumiem.