bibliotekāre bija laipna, īsta lietišķā sieviete, un viņas piedāvājumam - "vai nevēlaties sākt jaunu dzīvi no baltas lapas", es, protams, piekritu.
"Vislabāk būtu attēlot notikumus to secībā. Rakstīt dienasgrāmatu, lai nerastos nekādi pārpratumi. Neļaut pagaist niansēm, sīkumiem, pat ja tie šķiet pavisam nenozīmīgi, un, galvenais, tos sitematizēt. Ir jāpasaka, kādu es redzu šo galdu, ielu, cilvēku, tabakas paciņu, jo tieši tie mainījušies. Ir skaidri jānosaka pārmaiņu apmērs un daba.
Piemēram, te ir papes kaste ar manu tintes pudeli. Vajadzētu mēģināt pasacīt, kādu es to redzēju pirms un kā es tagad to... Nu labi, tas ir taisnstūru paralēlskaldnis, kas izceļas uz... Tas ir stulbums, te nekas nav pasakāms. Lūk, no kā jāizvairās, - nevajag iztēloties dīvainības tur kur to nav. Manuprāt, tieši tas draud dienasgrāmatas rakstītājam: viņš pārspīlē, ausās, pastāvīgi izkropļo īstenību..." Žans Pols Sartrs "Nelabums"
Previous Next 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
