man tik ļoti, ļoti pietrūkst vecmammas. raudot un raudot bez gala viņa vienkārši apķēra vai arī apsēdās blakus un nelika neko paskaidrot. tad nav tā sajūta, ka apgrūtini ar savu raudāšanu. nav vajadzības nolīst tumšos bēniņos vai aukstos koridoros, lai apslēptu asaras. pēc laika tāpat rodas vēlme izstāstīt, kas par iemeslu. ja vien ir iemesls un ja vien iespējams to iemeslu ietērpt vārdos.
tagad ir tā, ka saprotu, ka tādos brīžos viņam visas iekšas tiek saārdītas. viņš nesaprot kapēc ir jāraud, ja tam nav globāls iemesls, es nesaprotu, kapēc viņš jūtas kautkur par to vainīgs. nolādētā abpusējā vainas apziņa. tādos brīžos es vēlos dzīvot viena, lai tur vai kas.
tas viss pirms kārtīgas krūzes ar karstu zāļu tēju.
tā notiek
|