sestdienas nakts. esmu mājās. pastaigājos pa āru, taciņai abās pusēs krūmos satupuši sienāži, var dzirdēt kā rīvē kājas, redzēt gan nevar ne viņus ne taciņas galu, bet var iet kaut aizvērtām acīm, viss tik pierasts, pamazām acis aprod ar tumsu, apsēžos uz celma, vietā, kur tik daudz sēdēts, runāts, svinēts, kautkur blakus zemē no ābeles nokrīt ābols, debesis tumšas, ik pa brīdim tās pāršķeļ kāds gaismas stars grūti noteikt iekšējās sajūtas laikam esmu kā veca plate
|