iekniebt sānā tā stiprāk.
tātad atkal darbā

atvaļinājums nujau iegulstas atmiņā kā ceļu posmi tuvāki un tālāki. tālākais uz čehiju caur vāciju kopā pieveicot trīsarpus tūkstoši kilometrus. ceru nākamgad sasniegsim arī slovākiju un austriju, kur laika trūkuma dēļ tomēr nepaspējām pabūt. un tad jau var domāt par kautko tālāku. kautgan kāds man čukst, ka diezinvai izdosies vēl kāds brauciens tuvākajos gados. bet kas zin kā viss iegrozīsies. var jau plānot, bet. nuja.
iespaidu daudz, jo kā smejies viss pirmoreiz skatīts.
tagad arī es varu izteikties par polijas stulbajiem ceļiem, vācijas sakoptību un čehijas kalniem un pilīm.
pamosties un caur mašīnas aizsvīdušo stiklu vēro miglas piesegtos kalnus, pabrokasto un dodies iekšā nākamajā vācu pensionāru apsēstajā pilsētā.
vismaz šī nedēļa arī bija tā, kad varējām sajusties kā vasarā. turp braucot lietus norimās netālu no lietuvas polijas robežas un atpakaļceļā atsākās dažus kilometrus pēc iebraukšanas dzimtenē. es nezinu, bet sajūta, kas pārņem atgriežoties mājās šķiet varētu būt līdzīga eiforijai kad piedzimst bērns.

un laikam tomēr izdevās viņu iešūpināt, iekustināt vai kā citādi ie-