hei, darbs ir izprieca. uz darbu es atbraucu atpūsties nevis strādāt.
puse nakts bezmiegā, domu apsēstībā. nedomāt un aizmigt, bet kā. un tad vēl tie nebeidzamie uz nerviem krītošie troksnīši visapkārt. bet toties kad aizmigu tad lidoju pāri lielam labības laukam, pēc tam gan iekritu ūdenī un slīku. labi, ka bija tādas lielas tulpes aiz kurām pieķerties. un pēkšņi redzēt sevi no augšas, interesanti.

bet galvenais, ka darbs ir kā atpūta. līdz vakaram.
un tagad klausos un laikam visu dienu klausīšos - leonard cohen. kā man agrāk riebās viņa balss:)

sāp.
dzeru zāles. esmu aizmirsusi uzlikt pulksteni uz rokas. miegainība. bailes no ārstiem. saule. miers. primal scream nomaina leonard cohen. apnika tomēr. riebums pret bojātām disketēm. spīdīgas monētas uz galda. domas par peldēšanās sezonas iespējamo atklāšanu sestdien. pagemaker pēc ilgāka laika vairs neatpazīst fontus. žurnalētāju prieki un bēdas. cik lielā mērā tas mani spēj interesēt. ko es tagad gribētu. vai tas saskan ar to ko man vajadzētu. pagriežu skaļāk mūziku. kāda jēga turpināt. novelku jaku. smieklīga skaņa aiz loga.
manas brīvās minūtes beidzās ar durvju atvēršanos.
sāp.