noglāstot koka stumbru nākas noticēt jaunam pavasarim un gaismai, kad arī pēc daudziem gadiem iespējams pieskāriens horizontam, kvēlojošas ogles un rāms ūdens tecējums pāri akmeņiem un necaurredzamiem dziļumiem. un mazliet atkārtojoties jāsaka: cik vakardienas problēmas nereālas, tik aizvakardienas skumjas, bet pagājšgada dumjas
|