tā noteikti nebija intuīcija, tā bija kautkāda pārpūles radīta paranoja. vakar man šķita, ka noteikti kautkas notiks. kautkas slikts, neatgriezenisks. kāds nelaimes gadījums. vajadzēja braukt ciemos, izkāpusi no tramvaja, iegrimusi sevī, lēnām vilkos pa rīgas ielām. sagribējās pat nopirkt cigaretes, lai izdzītu stulbo, trauksmaino sajūtu. gāju gar dailes teātri, aizdomājos, ka sen neesmu bijusi vietās, kur cilvēki svinīgi pulcējas baros un sasēžas rindās viens otram pakausī elpojot. apsēdos uz apmalītes, lai  pavērotu apkārtnotiekošo, nezinkapēc šķita svarīgi, ka varu dzirdēt kā kokos šalc vējš, skatījos uz bērna, pret mammu, izstieptajām rociņām, uz meiteni, kura iznākusi pastaigāties ar suni, apsēžas uz apmalītes uzpīpēt, uz tantiņu, kas ilgi pēta oktobra izrāžu sarakstu.
oktobris. jau. atkal oktobris. pāršķiram kalendāru un dzīvojam tālāk. šogad tomēr ir vieglāk.
jā, tā arī vakar nekas slikts nenotika. izstaigājos, izciemojos un pagātnē nozuda daudz izrunātu vārdu