laikam jau riņķoju uz vietas, jo konkrētāk kā ierakstā pirms gada nevarētu pateikt:

gaidīt un cerēt vai pārliecināties un uzzināt..
neaprakstāmais kūtrums/slinkums/neticība.
uzzinot izjaukt burvīgās ilūzijas, iedomas, sapņošanu atvērtām acīm. noraut plīvuru, ieviešot konkrētību.
pēc tam atkal tukšums, kuru jāpiepilda ar citām cerībām.
aplis = cerība, pārliecināšanās, tukšums.. cerība..

(žēl gan, ka neatceros par ko tas bij domāts)
šķiet, ka pašreiz vairs nespēju izteikt savas domas uz papīra. tā sajūta, ka viss jau kautkur ir pateikts. es pati vai kāds cits. ka vārdi, tie bezjēdzīgi. kā viļāt karstu kartupeli pa muti.
.te mazliet no pavasara istabā: