vakar viens meistars ģitāru spēlēja pie manis mājās tik skaļi, ka gandrīz par kaimiņiem bija jābaidās. demonstratīvi spēlēja, kaut ko it kā man, bija jāsmaida, atņirdzu zobiņus un pie sevis domāju - ak dies, cik muļķīgi, cik nožēlojami, cik cerīgi un aizkustinoši mēs, cilvēki, esam. jocīga, mās, joprojām pasaule.