Pļerkstēšana

nu tā izdomāju, ka varētu šeit parādīties.
Tikko aizbraucu uz Jelgavu. Tik patīkami. Sēžu ar māsīcām un dzeru vīnu. Gan jau ik viens sapratīs - mīļas sarunas ar radiniekiem. Kuri saprot tevi tik ļoti tomēr pateicoties tam, ka ir radinieki (nu jā, vēl plusā visa bērnība kopā). bet tik un tā starp māsīcām, manuprāt, vienmēr bijusi tā saite. Ne īsti tava draudzene, ne arī māsa, bet kaut kas pievelkošs. nu un tagad man jau neaizstājami cilvēki pēc Annijas aizbraukšanas. Ar kuru tad vēl dzīvošos caurām dienām kopā, runāšu muļķības un galu galā būšu ES.

Eksāmenos pārbaudīta pieredze - ja uznāk panika, vieglāk ir smieties. Un tas attiecas arī uz pirmseksāmenu stresu. Es nekad neesmu raudājus. Parasti uznāk tāds diezgan apātisks, bet jautrs noskaņojums. Mazs stresiņš arī nenāk par ļaunu, it īpaši, kad mācies. Un mīļa cilvēka parādīšanās manā dzīvē arī ir stimuls tomēr nenolaist rokas.

Ziniet, ja paliek tā nedadz skumīgi, tad vienīgais, ko man vajag ir cigaretes un ceļš, ko iet. Un tas patiešām palīdz.

 

Vakardienas neizmazgātā veļa un sarūgušais piens.

Lai paliek vakardienas neizmazgātā sirdsapziņa un sarūgušais garastāvoklis vecajā gadā. Ir taču jāsāk jauns!

Tad nu novēlu darbiem un nedarbiem pilnu Jauno gadu!

Jā.. mani ziemas prieki - balts sniega suns pavadā, divas stundas brienot pa mežu un sniegu. un galu galā sulīga, bet mīksta piezemēšanās uz pakaļas. Ārā ir tik sasodīti slidens!

Manas nebeidzamās depresijas ir prom! Es atkal dzīvoju!!!

Kāds baigi negribētu ar mani doties uz kalnu? Ja es vēl sarunātu savu tanti - būtu pilnas ērtības. :)

P.S pirms tam netīšām uzrakstīju nevis kalnu, bet klanu - nu gan esmu jukusi sektantiste:)

Ā! es kādriez pati sev pārmetu ieiešanu klabē. 

Man tiešām paliek tik skumji un sāpīgi, lasot tuvu un mīļu cilvēku likstas. pārdomas par to, ko varbūt es pati nojaušu, bet negribu tam ticēt un visiem spēkiem neļaušu tam piepildīties.

Visur manā dzīvē ir pienākusi kaut kāda krīze. Bet es ticu, ka tas pāriet. ka cilvēki spēj nostabilizēt atiecības. Un vaina jau arī nespējā skaļi pateikt un izkliegt savas emocijas. Vienīgā mana izpausme ir nožēlojama čuksēšana šajā portālā.

Vakar vakars sākās brīnišķīgi - darināju apelsīnus, saspraustus ar krustnagliņām, vēru žāvētu ābolu virtenes. Vēl vakarā skatījos neatkārtojamo Love actually .

Vai tiešām šogad Ziemassvētki dažiem no mums ir  nolādēti? Redziet, pantiņu "skaitīšanas" laikā izcēlās vectēvs ar pretīgu komentāru izteikšanu manā virzienā. UN PROTAMS. Mans tēvs šodien saticies ar zaļo pūķīti. Laikam jau šie svētki vienmēr ir bijusi uzpūsta ģimenes būšana, jo šis burbulis sprāgst pārāk bieži un nelaikā.

Ha ha. Joprojām nemāku ielikt attēlus.

Nesaprotu, kur cilvēkiem tik daudz laika, lai sēdētu pie datora un katrā iespējamā mājaslapā kaut ko ierakstītu - gan facebookā, gan twitterī, gan draugos un beigu beigās vēl klabē.
Vispār, esmu pamanījusi, ka šeit rakstot, visu laiku piedomāju pie tā, kā es kaut ko uzrakstu. Un ka visam jābūt tādam labam un interesantam. Un tā es nonācu pie secinājuma, ka vēl nemāku rakstīt tikai sev. Es rakstu jums.
Un laikam arī nemaz negribu - ja būtu vēlējusies kaut ko rakstīt tikai sev, tad rakstītu to kādā kladītē.
Saņemiet!

Nu jau lielie brīnumi un sajūsma par sniegu ir nedaudz noplakusi. Bet īstenībā tas ir interesanti - tēma, kas vieno pilnīgi un absolūti visus. Un gandrīz ikviens uzskata par nepieciešamu kaut ko uzrakstīt par to (tai skaitā arī es).
Šodien pirmo reizi sajutu to īsto svētku sajūtu. Mežā meklējot eglīti, nu jau likās, ka puskrēslā no kāda pudura izleks rūķītis. Tik vēl meža ceļa malās stāvošajām lampām vajadzēja būt vecajām laternām, lai noticētu, ka atrodos pasakā. Es zinu, ka kādreiz ļauju pārāk brīvu vaļu savai fantāzijai, bet bez tās es vienkārši neizdzīvotu. Jā, vēlreiz pārliecinājāmies, ka Jūrmalā vienkārši nav egļu.
Šodienas noskaņojums: svaigs un dzestrs gaiss ar priežu smaržu.

Dzīve reizēm var likties tik nogurdinoša. Uznācis pagurums. Bet tā ir laba sajūta - saprast, ka tikai jāceļas un jādara. Un tad viss atgriežas - gan dzīvesprieks, gan vien pie sevis dziedamās dziesmiņas (starp citu, nez kāpēc biju domājusi, ka "dziedamās" jāraksta kā "dziedĀmās").
Nu re, cik viegli - celies, ienes malku un iekurini kamīnu.

Jā, dārdošs metāls pie auss - tētis (jo mamma šonakt nav mājās). Cik jauki satikt cilvēkus, sen neredzētus, un nemaz nejust laiku, kas bijis starp mums.

Un. Viena pagale nedeg - ne naidā, ne draudzībā, ne mīlestībā.

Daudz laime, Latvija, dzimšanas dienā! No visas sirds!
Jā... uz atgriešanos visiem, kas projām.
Kāds prieks, ka nav noplakusi dzimtenes mīlestība vismaz tiem, kas vēl palikuši. Arī man ne.
Bet vis briesmīgākais, ka sēdēšu mājās visu dienu un nožēlojami pavadīšu valsts svētkus - viena pati.
Un filmiņa par Latviju, "brīnišķīgā" Kravaļa izpildījumā nu galīgi nav tā, kas varētu pacelt noskaņojumu.
Tomēr "Saule, pērkons, Daugava" dziesmu svētku kora izpildījumā ir kaut kas neatkārtojams un vienreizīgs. Un katru reizi, kaut kur dzirdot dziesmu svētku dziesmas, manī ieplūst tāds siltums. Žēl, ka es to nesapratu tad.

Dēm, Žak, tavs nabaga kaķis! Tādām ovācijām sen neesmu sagaidītu.
Nu ja, nekas interesants šais dienās ar mani nav noticis.

Ak Dievs Kādus melnus noslēpumus ir spējīgs panest viens cilvēks. Un tagad es saprotu, ka vienmēr izvēlēšos dzīvot nevis mirt.

ĀAAAaa! Ārā uzsnidzis sniegs! Nu skaisti jau skaisti, ja man māja vēl būtu silta un nebūtu jāsildās ar fēnu (Žaka metode). Cerēsim, ka rītdiena neatnāks ar slapjdraņķi un sūdīgu garastāvokli.

Negribu būt viena no kārtējām Avon "katalodziņu" izplatītājām. Tas ir nožēlojami. Bet visas pasaciņas,ar kurām man piestāstīja pilnas ausis izklausījās jau tik labi - mēnesī 230 ls... Sūds, ja es no VIENA KATALOGA! nenopelnu 90 ls un vēl nepiesaistu vienu cilvēku šim visam, varu nesapņot pat par 30 ls mēnesī.

Gribu uz Angliju pie Maritas! :D

Fūuuu. Aukstums saldē pat sirdi un domas. Viss vienkārši satindzis, plus vēl pilnmēness gaisma, kas saltajā vakarā ir divtik spoža. Vilkaču un visādu nezvēru laiks. Gribētu paņemt slotu un vienkārši aizlidot kā raganas "Meistarā un Margaritā".

Jautājumi, jautājumi. Uz kuriem tikai es varu atbildēt.

Nu viss! Ne vairāk par 2 aliņiem nedēļā un ne mazāk, kā katru dienu vismaz pusstundu pasēdēt pie mācību kaudzes.
Ārā viss mitrs un drēgns, un sajūta galīgi nav tāda, ka vajadzētu vai gribētos kaut ko darīt un rosīties. Bet kurš tad cits, ja ne es? Kad tad, ja ne tagad?
Vai tiešām nekas no manis nevar nākt pats no sevis? Man ir vajadzīga milzīga pašiedvesma, kura kādreiz tā vai tā apsīks. Un ko tad?
Vai tiešām es televizoru un datoru nespēju aizstāt pati ar savu dzīvi?
Bet... problēmas risināšanas sākums ir tās apzināšanās.