Pļerkstēšana

Stihijas. Kad apkārt griežas viesulis, tāda sajūta, ka kaut kas pirmatnējs un mežonīgs pamostas asinīs. Tā ir pirmssākuma maģija. Un, ja kāds to nesaprot, vajag tikai pamēģināt pie putojošas jūras lidot. Locīties un lidot līdzi dabas vājprātam.

Sēžu un raudu. Kā vienmēr nelaikā ienāk istabā mamma. Protams - kas noticis? Un pēctam - nevajag skatīties internetā nekādas briesmīgas lietas (es nezinu, viņa droši vien padomāju, ka esmu redzējusi, kā dzīviem dzīvnieciņiem novelk ādu or smth).
Jā, es biju tikko izlasījusi Maritas klabi.

Sen nekā nav teikts, un acīmredzot kaut ko gribas teikt tikai tad, kad ir slikti. Lai kā arī negaidīju zelta rudeni, laikam beidzot depresija ir klāt. Viss Pēdējais piektdienas vakars pierādījis, ka man ar šo to ir problēmas (ar ko uzminiet paši).
Tā vien gaidu nākamo svētdienu. Gribas atkal to sajūtu kā mājās, kā ar mājiniekiem. Man tā visa šajās aukstajās rudens dienās tā pietrūkst. Nemaz nerunājot par Propķi, kuras aizbraukšanu un prombūtni tā pa īstam sāku just tikai tagad. Tikai tgad sāku aptvert, ka viņa patiešām ir aizbraukusi.

Pārāk iedzērusi, lai rakstītu. Ha.

Fū. Vot, sēžu pie jūras - viss ideāli, bet, iedomājoties par gala eksāmenu rezultātiem, sāk griezties vēders un puse dienas ir sabojāta.
Bet sāpošasa kājas pēc 20 min skrējiena vakarā gar jūru ir viena no patīkamākajām lietām.
Vēderā klucīši maziņi pēc presītēm.
Esmu sākusi jaunu dzīvi. Izklausās jau smieklīgi, bet viss sākas ar mazām mazītiņām pārmaiņām. Nevar vēlēties visu uzreiz pagriezt par 180 grādiem.
Arī tētis to reiz ir sapratis.

"Saule latvi sēdināja
Baltas jūras maliņā."
Laikam jau tā ir taisnība, jo tāda sajūa, ka pie mums saskrējusi puse Latvijas.

Beidzot varu baudīt vasaru! Pieņemtās saules vannas padarījušas mani par 2 toņiem tumšāku. Sajūta kā jau vasarā.
Nekur neizpaliek nakts peldes Lielupē un smilšu čirkstoņa starp zobiem pēc nogulētas dienas kāpās.
Vienīgais traucēklis - dīvaini vīrieši - lūrētāji. Vienīgais, ko izspēru pirmajā mirklī, viņu ieraugot, bija "Tu jocīgs esi?"!
Baigais uzbrauciens, ne? (ironija)
Pietrūkst vien pārpilnu zemeņu vagu, bet nekas - gan jau lauki mani šovasar sagaidīs ne mazāk laipni kā citus gadus.
Bet, neskatoties uz visu to, kādreiz uznāk tāda vientuļa sajūta. Žēl, ka jūs, visi mani literāti, nedzīvojat man rokas stiepienā.
Nez kāda būtu dzīve, ja tā patiešām būtu?

Labvakar un arlabunakti!

Laikam tomēr esmu piemīlīgi debīla, jo nu nekādi nespēju saprast no tās klabes, kur kas speižams un rakstāms. Bet, tā kā beidzot esmu nonākusi (caur gandrīz nepārvaramiem šķēršļiem) pie rakstīšanas, jāizkrata tā stulbā sirds. Un ne jau tikai sirds stulba, pati jau ar'.


Nelepojos (ārkārtīgi nelepojos) ar savu 6 mākslas vēsturē. Vai 6 nav PATI stulbākā atzīme, ko iespējams iegūt? NU tak varēju saraut uz vismaz 7. Vilšanās sajūta mani nobeigs, ir smagi vilties pašam sevī. Nu no vieglās skolas pabeigšanas sajūtas nav vairs ne smakas, tas prieks ilga vien nieka vienu dienu. Atkal jūtos piesieta pie realitātes. Smagi.



Bļe, jāteic, ka tāda sirds kratīšana tomēr nedaudz palīdz.

Lasot ierakstus tāda sajūta, ka te viena čīkstēšana notiek, bet kam tad dienasgrāmatas domātas? Labāk izčīkstēt, izpīkstēt savu sāpi šeit, lai nekrājas.

Kāds austrumu gudrais teicis, ka, ja cilvēks dienas garumā dzird vienu labu vārdu, redz vienu labu soli un izdara vienu labu darbu, viņš nav nodzīvojis veltīgi šo diena.

Es par sevi varu teikt, ka neesmu veltīgi nodzīvojusi šo dienu.

Un jā, beidzzot laikam būšu sapratusi, ka jābeidz visur rakstīt draugu "slengā". Te jau glaunāk. Tagad godīgi rakstīšu katru vārdu un iztikšu bez daudzpunktēm.

Sveiki daargie literaati (manupraat man draugos neviena cita nav).... Taatad gribeeju pazinjot, ka beidzot es saakshu puksteet shajaa maajaslapaa....Sagaidiet mani:)

Kad pienāks laiks, vēlos, lai stārķis mani aiznes.