| Apr. 2nd, 2011 @ 01:20 pm lirpA lirpA |
|---|
Current Music: Little Saturday's night
ai, mļe. Kāds ārā laiks - tāda mana pašsajūta.
Nekāda.
Pēlēka.
Līdz ar to gribas darīt neko. bet tik daudz jādara.
Vēl ūdens mutē nesmeļas, bet nu drīz, drīz. jūtu, ka pienāks mirklis, kad gribēšu būt maza meitene un ierausties mammai klēpī, jo no tiem beigu eksāmeniem un citām huiņām esmu nenormāli nobijusies. Tā nobijusies, ka varētu salīdzināt ar to kā, kad mazai bija bail gulēt tumsā, tāpēc mamma atstāja koridorā gaismu. Šobrīd ir līdzīgas sajūtas. Bet šoreiz to problēmu tik vienkārši atrisināt nevarēs.
Runājot, par to laiku, kad es biju maza, es īpaši gudra nebija. Šobrīd jau mans prāta līmenis tālu neatpaliek no bērnības prāta līmeņa. bet nu pofig.... Man kā Dvīnim vislabākais rotaļbiedrs biju es pati, tāpēc savā nodabiņā spēlējoties izdomāju jocīgus paskaidrojumus lietām, kas notiek šajā pasaulē. Un ilgu laiku pieņēmu, ka tikai mana taisnība ir pareiza, varbūt citiem arī bija pareiza, bet man bija pareizāka. Nu labi, bez aplinkiem.
Šorīt atcerējos vienu manu gaišo, gudro domu. Tā bija kāda trešā klasīte un 1.aprīlī simpātiskie klasesbiedri izmeta kaut kādu joku. Neatceros kādu. Izdzēsu no atmiņas, jo bija ļauns joks. Un kad viņi pateica "April, april"... stāvēju angļu valodas kabinetā, apstājās laiks un man pārņēma domas no kurienes tad nāk tāda lieta kā 1.aprīļa jociņi. Un kur nu gadījies, kur ne tur pie sienas bija pielikti angļu valodā uzrakstīti gada mēnēša vārdiņi. Un vēl kā šodien atceros kā ieraugu APRIL. un tad vēlreiz APRIL.
nu lūk es tā izfunktierēju, ka latvieši, lai mācītos angļu vārdiņus, viņi izdomāju tādu joku dienu, kad teikt: "April, april". Nu vai nav bišķi padumjšs secinājums....?
Un vēl runājot, par bērnību un to metropoli, kur pavadīju tos gadus. Nevaru sagaidīt, kad došos mājās. Jo nenormāli gribas mājās. Nenormāli. Tāda sajūta, ka gribu tur padzīvot kādu mazu laiciņu, jo nez, nez, nez kas notiks tālāk, kad diploms būs kabātā.
un nezin, nezin kas notiks ar mani vispār.
baigi čābīkās sajūtas. reizēm sajūtas, ka brūku.
reizēm viss ir tādā pofigā. un tas ir labākā gadījumā.
reizēm nezinu uz kuru pusi iet. un tad atkal pofigisms.
ai, nu, ko par mani.... labāk pastāsti kā tev iet??
Māsīc? |
