| 8:34p |
nenogurt
Gribu atpakaļ senos ģimnāzijas gadus. Kad likās, ka vajag tik mācīties, darīt visu, cik vien labi iespējams, un tad viss būs. Bija toreiz viss balstīts uz ideāliem un stereotipiem, bija jau. Bet tik un tā tas bija foršs laiks.
Nebija arī bijusi nekāda sirds laušana (kas, savukārt nākamajos gados visnotaļ daudz ko ietekmēja attiecībā uz vērtību sistēmu un nākotnes ideāliem; ar karjeru saistītie sapņi tika vairāk kā sačakarēti).
Saka jau, ka lielā dzīve kārtīgi aplauž. Bet tomēr. Lielākā daļa klasesbiedru tīri veiksmīgi realizē to manu "vajag tik labi mācīties un būs panākumi" taktiku. A kas man buksējis līdz šim? Neba nu lielā mīlestība vien visu sagrieza reiz kājām gaisā.
Uh, tādas nekonkrētās pārdomas. Nē, domas ir konkrētas, bet uzrakstīt nesanāk.
Bet pagājušo gadu tāfeli nodzēsu ar kārtīgi slapju švammi un tagad lēnām piepildu ar jaunu, absolūti citādu krīta kārtu. Piemetot vidusskolas ideālismu drusku bonusā, tomēr rāpjos uz priekšu. Un, ja izvēlētajā darba nozarē un visādi citādi apkārtējā vidē ar ideāliem būs kā būs, ieviesīšu tur savējos.
Vispār šādas domas un spītību tiekties un tiekties uz augšu rada darbabiedru brīžiem manāmais trulums.
Current Music: hospitāļu iela - par kiosku |
| 8:50p |
nemiers
Nezinu kāpēc, bet uznākusi nostaļģija (laikam kā pretspēks tīri praktiskajai un tehniskajai ikdienai). Atceros, kā man patika I. Neidera lasītās lekcijas filozofijā tajos laikos, kad manu dzīvi piepildīja augstākās izglītības iestāde Dzirciema ielā. Vairums kursabiedru šis pasākums gan riebās, tāpēc auditorijā allaž bija mērens tukšums. bet es vilkos uz turieni.
Seminārus, savukārt, vadīja (droši vien, ka joprojām to dara) tāds čalis Jankovskis (man liekas, ka nav nekas baigi personisks minēt uzvārdus), kurā visas meitenes bija samīlējušās un neko nespēja parunāt diskusiju laikā. Nu, ja es būtu meitene, tad droši vien arī viņā saķertos, jāatzīst.
Lai gan diži diskutēt man nekad nav paticis, bet filozofijas, ētikas un tml lietu šobrid manam organismam pietrūkst. Būtu jel kādi laikabiedri, ar ko par eksistenciālām tēmām parunāt pie alus.
p.s. šodien lielāko daļu laika pavadīju ar cilvēku, kura valodu raksturo apmēram šāds teksts:
"Bļeģ, ahujeķ, joptvai, kas par auzām, psc, kā kuiļus te varētu šaut, maķ, bļeģ, zaibisais lauks" [par lauku ar auzām meža ielokā, kuram tajā brīdī braucām garām; taisnība gan viņam bija, ka tādā vietā mežacūkas noteikti ganās visu laiku, un cilvēkiem, kam patīk šaudīties, tā būtu medusmaize].
Current Music: hospitāļu iela - par pogu |