Šobrīd manī dzīvo nenormāla baiļu sajūta. No nākotnes, no savas nepiemērotības dzīvei, no finanšu līdzekļu neesamības, no bezgalīgas garlaicības, arī no vientulības. Bet tās nav loģiskas bailes, apziņa, ka viss ir dirsā. Tās ir kkādas neracionālas bailes, kā šausmu filmās mirklis pirms, kad jau sāk skanēt attiecīga mūzika un viss liecina, ka tūlīt, tūlīt. Un katru rītu, tiklīdz mostos, šī sajūta ir pirmā, kas iesit pa galvu. Sākās tas no nejaušas pamošanās naktī, kad visi mākslīgie trokšņi, ar kuriem cenšos aizstāt domas galvā, bija izbeigušies, lielais dators iemidzis, mazais klēpī tāpat, es tāds pēkšņi izrauts no snaudas pa pusei vēl sapnī, bija nakts un tumšs, mašīnu satiksme vēl nesākusies un tajā klusumā modos ar sajūtu, ka jā, nekā jau nav. Un nekā arī nebūs. Vien bezgalīga garlaicība.
Un tā es turpinu ar klusām šausmām mosties katru rītu.
|