|
Pirmā diena festivālā pagāja zem galvassāpju zīmes (kopš ir vecais darbs, tās ir atgriezušās, gan jau dēļ agrajiem rītiem), otrajā dienā brīvlaidos no pienākumiem jau septiņos, iztrakojos pie grupām līdz pārgurumam, un festivāla sajūtu noķert izdevās. Tagad skaitu zilumus un eju dīvainā gaitā, jo sāp kājas (lēkāt vajag biežāk). Nebija milzonīgie pūļi, tāpēc visām grupām varēja droši līst pie pašas skatuves, vēl jo vairāk tāpēc, ka izrādījās, ka svešiem puišiem ir maza auguma meiteņu sargāšanas instinkts. Bija aizdomas, bet kad gāžoties pret skatuvi, un pie sevis padomājot, ka nu viens zilums vairāk/mazāk, sīka vienība, skatuvi nesasniedzot, tiku noķerts un nostutēts atpakaļ, sapratu, ka mans prieks, re, cik labi jūtos trakojošā bariņā, bija pāragrs, varbūt tik labi nemaz nejustos, ja nebūtu triecienbloķētāju. Bet jauki tā. Katrā ziņā darbu u.c. aizmirstamas lietas aizmirst izdevās.
|