ir filmas, kurās it kā nekas nenotiek, bet man tik ļoti viņas patīk. un tas nav uzspēlēts, nu tik tiešām patīk. jo tur uz cilvēku spēlē attēls, mūzika, ritms, temps. jautājums, vai to vispār es uztveru kā filmu klasiskā izpratnē. mani nezutrauc tas, ka it kā nekas nenotiek, mani nemaz neinteresē sižets, jo tur jau svarīgi ir ne tas, kas notiek, bet kā notiek, kā pāriet cilvēks pār ekrānu. jeb apsēžas. jeb skatās. spēle ir tikai uz sajūtām. filma rada sajūtas. viss kopums spēlē uz sajūtām.
un tas ir tas iemesls, kāpēc es neesmu un nekad nebūšu mākslinieks. Es neprotu radīt sajūtas. es pat pats neradu sajūtu pārņemts, līdz ar to, loģiski, ka nekādas sajūtas arī nav ieliktas. bet ar to jau vienalga nepietiktu. vajag veselu izteiksmes līdzekļu kopumu, lai citu varētu ievest sajūtās, lai varētu radīt noskaņu. bet es to nemāku un nekad arī nemācēšu.
ar to jau gan jau visvairāk atšķiras amatnieks no mākslinieka. man ir izredzes vien uz to amatnieka pusi.
|