Mana lielākā nelaime, ka es neko nespēju mācīties pašmācības ceļā. Es stāvu pie jebkā jaunā un neapgūtā un saprotu vien to, ka neko nevaru un nemāku, ka apgūstamais ir bezgala plašs, ka to nemaz tā nevar tik vienkārši aptvert. Lai kaut ko sāktu darīt, un kaut kas sanāktu, vajag mācīties un mācīties... Es visam redzu to galamērķi, un tad es salīdzinu ar sākumpunktu, un saprotu, ka tas viss ir bezcerīgi.
Skolotājus un mācību iestādes man pārsvarā vajag tik vien kā darba organizēšanai. Lai ir kāds, kas to Lielo Bezcerīgo Mērķi sadala mazos, viegli pārvaramos uzdevumos un palīdz vai gluži nemanot, bez panikas, ar acīmredzamu progresu un prieku par to piekļūt tam galamērķim.
Kāpēc es pati nespēju uzstādīt mazos uzdevumus, es nezinu. Bet tagad man ir tik daudz ko mācīties un tik daudz bezcerību, ka jūtos ļoti apmaldījies.
|