Traki ir tas, ka pēdējie 2 gadi ir savecinājuši manus vaibstus. Nē, nu es jau vēl aizvien izskatos jaunāka par saviem gadiem. Bet kaut kas tracina mani manā sejā. Jautrība, kaut kāds nebēdnīgums, bērnišķīgums ir pazudis. Un tas jau droši vien uz neatgriešanos. Es redzu, kas man sejā akcentēsies, kad novecošu. Nē, nav tur ne krunku, ne vecas ādas. Bet kaut kāds tantīgums lien ārā. Lielākajā daļā šā laika bildēs es redzu tantīti.
Es ceru, ka tas dīvainais nogurums un kaut kāda depresijas deva, un kaut kad tas beigies un sejā atgriezīsies dzīvelīgums.
Kad es esmu pēdējo reizi no sirds, bez skepses, priecājusies? Kad es esmu smējusies pilnā rīklē?
Man nepatīk šitāds ķērpis. Šitāds vispār vairs nav ķērpis.
|