No festivāla esam aizbraukuši uz nākamo pieturas punktu - Turnovu. Pilsēta maza, lai gan pēc Latvijas mērogiem nemaz jau arī tik maza, bet svētdienā pilnībā izmirusi - pašā centrā neviena cilvēka, nestrādā veikali, kafejnīcas un arī daļa visādu viesnīcveidīgo ir slēgti. Tad nu nesaprotot pilsētas mērogus kartē, kas ir tuvu, kas tālu, ar somām apgājuši viesnīcu, kur nebija vietu, apartamentu, kas vienkārši bija slēgts, apartamentu, kas likās aizdomīgs, es ar visām somām tiku noenkurots pilsētas galvenajā laukumiņā uz soliņa, kamēr viestards devās apstaigāt citas adreses.
Un tā nu es tur sēžu, laukumā vēl viens vecs onka lasa avīzi, savādāk klusums - ne mašīnu, ne cilvēku. Sēžu, šķirstu bukletiņus. Un pēkšņi man acis tādas platas, un pavadu ar skatu nez no kurienes parādījušos vēl vienu vecu onku, kas tā lepni, bet ierasti ar velosipēdu pārripina pār laukumu, sasveicinās ar tur sēdošo onku un cēli ar vienu roku stūrēdams riteni, ar otru ēzdams saldējumu aizripina pa tuvējo ieliņu. Un tā jau tur nebūtu nekā īpaša, ja vien tas velosipēds nebūtu tas, kam priekšējais ritenis ir manā augumā, bet aizmugurējais - šķīvīša lielumā.
( aptuveni šāds )
|