Ķērpis' Journal
|
Tuesday, October 21st, 2008 |
|
||
Nevaru sagaidīt, kad tas vienreiz beigsies. Rīt no rīta atkal jāzvana par rezultātiem, tad jāauļo pagarināt slimības lapu, tad uz slimnīcu pēc papīriem. Un tad uz kompozīciju. Un šogad neesmu pat nokārtojusi apliecību, nevaru muzejos par velti brist iekšā. Un tikai tāpēc, ka nezināmajā caurumā, kas kaut kur mājās, sabirst ne tikai zeķītes, bet arī dokumentu foķenes. |
||
|
|
||
Forši - man ir iedoti 2 telefoni un divi laiki, kad zvanīt. Ne uz vienu telefonu, ne vienā no laikiem man neviens neatbild. 1. Man nav ne jausmas, kur un kad tagad lai zvanu, lai uzzinātu rezultātus; 2. Kamēr nezināšu rezultātus, apakšā gruzdēs stresiņš; 3. Man riebjas zvanīt, tāpēc miers man ir tikai tad, kad šis nepatīkamais pasākums ir aiz muguras. Tā kā man neviens neceļ, tad nekāda miera. Ģeniāli. Man ir pieejams tikai iestādes info numurs. Tur tikpat laipna tante kā visas māsas šajā iestādē. Piezvanīju, cerēju, ka iedos man nodaļas numuru, jo varbūt tas ārsts, kam es zvanu, saslimis, un es te zaļš varēšu palikt zvanoties. Info tante mani ātri atšuva - viņa par ārstiem neko nezinot, ja jau man iedots numurs, uz to arī lai zvanot. Un to visu laipni bez gala (tā teikt, ko atļaujies te zvanīt un traucēt cilvēku!). Fuuu. Analīzēs labākais no iespējamajiem variantiem, nevis sliktākais :) |
||
|
Ķērpis' Journal
|