Kad nu man ir iesākusies vingrošana, saprotu, kāpēc man riebjas vingrot un kāpēc es nekad jau arī nevingrošu, kamēr man nepiedraudēs ar visvisādām kaitēm (es gan nesaprotu, ko man šīs 10 reizes var tā īsti dot un arī patstāvīgi vingrot es nebūšu gatavs un arī vingrošanai grupā nē, t.i., es vingrotu nepareizi un nodarītu sev skādi, ne labumu).
Es taču esmu tizls! Un nu es skaidri atceros tās skolas fizkultūras stundas, kurās es veselas 5 reizes nedēļā, veselas 40 minūtes jutos tizls. Un kad nu beidzās skola, es nosolījos nejusties tizli, un tā kā ar sportiskām aktivitātēm nenodarbojos, tad arī jutos kā pilnīgi normāls cilvēks.
Tikai nepatīkamais pārsteigums ir tas, ka biju domājis, ka īpašos pārdzīvojumus man izraisa veiklības vingrojumi, es taču ij domājis nebiju, ka esmu tāds nīkulis arī spēka ziņā.
Smieklīgākais jau tas, ka pirmo reizi vingrojot ir: phe! tik vien? kas tad to nevar! tīrais sīkums!
Takš vēlreiz un vēlreiz atkārtojot, spēks kaut kur pazūd, rociņas trīc, vaidziņš un dubultzodiņš patrīc līdzi un ir tikai viena doma: ev, laiks vai tad jau nav mājās iet?
Un, ja man sāpēs vēdera muskuļi, tad pat individuāla vingrošana man nespēj traucēt vingrot nepareizi.
Pašlaik gan vienīgi rokās slābanums.
|