Ķērpis' Journal

Time:

4:54 pm.

Vakar man vispār nebija tā veiksmīgākā diena.

Jau krietnu laiku pirms dažam labam telefons bija ar šņabi pielijis un man nepastāstīja, kur, kā un cik ilgi ir iekritis, es iegāju veikalā iepirkt sev vakariņas. Kad nu biju izvēlējis pirkumus un jau domās sēdēju mājās pie galda un čāpstināju, izrādījās, ka kaut kas noticis un kartes nepieņem. Skaidrā naudā kā reiz man veseli 50 santīmi - pat pienam nesanāk. Protams, būdams īstens cirslis, līdz tam, ka veikalam pie durvīm ir bankomāts, un es varētu nolikt kaktiņā savu grozu, aizļeptot līdz automātam, dabūt naudu, dabūt savu pārtiku un ļepatot mājās čāpstināt pa īstam, es neaizdomājos. Vien nošļupstēju, ar plašu žestu norādot uz slīdlentes sakrauto pārtiku: un kur lai es to tagad lieku? Uz pārdevējas tikpat naivo: nolieciet atpakaļ, es vien patiesā izbrīnā noteicu: jūs taču nedomājiet, ka es to tagad iešu salikt atpakaļ pa plauktiem, es šļūcu prom no veikala, palicis bez ēdamā.

Bet vēl agrāk pirms tam es devos uz savu kompozīciju. Ar vienu puspildītu uzdevumu no vesela strēķa nepildīto. Negribējās jau man vilkt ārā to darbu, jo bija jau aptuvena nojausma, ko par to varētu man pastāstīt. Bet, kamēr neatrādīsi un nedzirdēsi, kas skaitās un kas neskaitās, tikmēr jau neko neiemācīsies. Tā kā uzdevums bija "Skats pa manu logu" un tas nozīmē, ka ar krāsām jākleksē ārā redzamais - tas jau ir gana briesmīgi cilvēkam, kurš mūžā uzkleksējis vien pāris bumbieru un trīs paprikas, bez tam skats pa manu logu pie tam ir diezgan nožēlojams - no sava 2.stāva redzu vien skaistu pelēku lietuviešu projekta 5stāveni un šo skatu ienīstu no visas sirds. Tāpēc, daudz nedomājot, par savu logu pieņēmu vecāku mājas logu un pastkartītes formāta laukumā uzķibināju 3 skicītes. Nu, darbu tur daudz neieliku, bet, ņemot vērā manu neizpratni par ārā redzamu skatu attēlošanu, sanāca pat labāk kā es no sevis biju gaidījusi. Un galu galā - tās taču skices. Ja nederēs - taisīs citas. Vai netaisīs.
Un tā nu dabūju uzklausīt kauninājuma pilnus tekstus par savu ieguldījumu pagājušā gadsimta sākuma naivās mākslas attīstībā (a,kas! kas tā par naivās mākslas diskrimināciju, es nesaprotu?).
bet tam jau varētu pat piekrist. Man šķiet ļoti liela iespēja, ka pilnīgi nekad neko nemācījies cilvēks savu pašu pirmo ainavu attēlos īstenā naivisma stilā, īpaši, ja ainavas lielums ir 10x15 cm un tās ir uzplātas 30 - 40 minūtēs (man jau šķita, ka skicei pietiek, lai gan arī nevarētu apgalvot, ka pilnībā zinu, ko īsti nozīmē skice). Un ka visi par mani smiešoties (nu, vismaz jautri kādam), tikai te nu vairs no runas tā īsti nesapratu par ko - par to naivo mākslu, par to, ka pa logu redzu lauku, vai par to, ka man vienā skicē ir sniegs, bet sniega taču šogad nebija.

Tas, ko es nepavisam nesapratu bija tas, kamdēļ es nevaru izmantot savus laukus. Kādēļ es drīkstu iet ciemos pie draugiem, ja man mana 5stāvene nepatīkot, bet nedrīkstu nedēļas nogalē sēdēt savos laukos savā mājā pie loga ar otu rokā.

Bez tam, neba jau es viens te Rīgā ar tik ideālu skatu pa logu. Arī citi bija sanesuši sazīmētus pretējās mājas logus, par kuriem komentārs bija, ka tādi skati jau redzēti, meitenei nākšoties vien domāt ko citu. Tātad man obligāti jātaisa tas skats, ko Rīgā redzu pa logu, bet es nevaru nest atrādīt to, ko es redzu, jo citi jau tādus ir parādījuši.
Bez tam, ja es dzīvotu Ikšķilē, tātad man vajadzētu iet ciemos pie kādas druškas, lai skatītos pa logu, jo lauku jau nedrīkst attēlot, tāds skats taču nedrīkst būt. Takš tā uzreiz vajadzēja teikt, ka pilsētai jābūt.
Bez tam, kad iedomājos skatu ar 5stāveni un mašīnām pagalmā man vispār nekas cits acu priekšā nenostājas, kā tāda pavisam maktenīgi naivā glezna.

Bet gan jau labāk, ka vienā dienā jāuztraucās un jāgrauž nagi, ka jāpaliek bez vakariņām un jāsaņem nokauninājums, nevis katrs no šiem iebojātu man 3 atsevišķas dienas

Comments: Add Your Own.