Ķērpis' Journal
|
|||||||||
| Friday, May 19th, 2006 |
|
||
| Tad, kad tu cilvēks mazliet, mazliet, pavisam netverami sāc cerēt, ka viss būs labi. Pavisam, pavisam mazliet jau sāk šķist, ka varbūt uzradīsies arī spēks priekš tik grūtas nodarbes kā dzīvošana, tad allaž uzrodas kāds, lai pateiktu, ka viss ir pilnīgā dirsā. Un mana nelaime ir tā, ka tam nu gan es vienmēr esmu gatavs noticēt. | ||
|
|
|
||
|
Viens no mana drūmuma iemsliem vienmēr ir bijis tas, ka nejūtu sevis attīstību nevienā jomā. Nav nekā tāda, ko sāku darīt labāk. Bet, revidējot savas mantas, esmu atradusi jomu, kurā es "attīstos" :) Tā ir nodarbe, kas man patīk vislabāk, ko es daru vienmēr, tiklīdz man kaut kas tik tiešām ir jādara. Un tā ir - ķēmu zīmēšana. Tiklīdz jāmācās, jāstrādā, jāizdomā kaut kas, jāzīmē, to, ko vajag zīmēt, kaut kur jāiet, es vienmēr esmu gatavs ķēmu zīmēšanai. Vienīgi grāmatu lasīšana, nē - daiļliteratūras lasīšana neizraisa manu slimīgo vēlmi ķēpāties. Un man šķiet, ka tie ķēmi kļūst arvien labāki. No nejaušiem ķēpajumiem jau es varu apzināti uzzīmēt ķēmus dažādās darbībās. Tas jau ir sasniegums :DDDDDDDD ( Šādi allaž ir izskatījušies mani lekciju pieraksti ) ( Mans īpašais protokolu šifrs ) ( Šādi izskatās uz mana galda nejauši atstātas svešas lapas ) ( To es daru, kad man būtu jāmācās zīmēt ) ( Šādi es mācos vācu valodu ) |
||
|
|
Ķērpis' Journal
|
|||||||||||