Vakar, mājup soļojot, nejauši ieraudzīju un sapriecājos par mēness apaļumiem un krāšņo nokrāsu (ne jausmas nebija, ka pilnmēness), izjutu tumīgi, taustāmi silto vakaru, sasmaržoju ievas un visus citus ziedētājus, un beidzot tā kā gaisu plaušās sajutu, mieru ieelpoju, pamatu zem kājām sataustīju. Tā - pavisam netverami, pavisam mazliet.
Kaut mazliet, pavisam klusi paglaudīju mazmazu domu, ka: būs labi. Bet nu ļoti mazmazu un gaistošu.
Un negribētos, ka tas tik tā vakardien.
Gribas, lai tas, kas sakustējēs, ripinās vien prom, nevis pagriežas uz otriem sāniem un iekārtojas vien ērtāk.
|