Un arvien vairāk es jūtu sev pakausī sakām, "ja arī šoreiz nebūs pareizi, eksāmenu neliksi" - fuis...
Varbūt kāds man var izlīdzēt, es jau neko daudz nelūdzu tikai noskaidrot šādu lietu:
Kāda laikmeta, kāda filosofijas novirziena pārstāvis varētu būt šī fragmenta autors?
Es pat iztikšu bez autora, galvenais laikmetu un novirzienu :)
Mēs mēdzam teikt, ka mēs "vedam" sarunas; taču jo patiesāka ir saruna, jo mazāka mēra tas "vešana" atkarīga no to vai cita sarunpartnera gribas. Patiesa saruna vienmēr izradās ne tas, ko mēs gribam "vest". Pareizāk būtu teikt, ka mest iekļaujamies vai pat, ka mēs iepinamies sarunā. Tajā, ka aiz viena vārdam seko otrs, tajā, kādus pagriezienus, kādu attīstību un noslēgumu gūst saruna, visa tajā ir, protams, kaut kas tāds ka "vešana", taču šajā vadīšana sarunpartneri daudz lielāka mēra ir vadāmie, nekā vadošie. Kas tiek "noskaidrots" sarunas gaita, to neviens iepriekš nezina. Savstarpējas saprašanas panākšana vai neveiksme ceļā uz to ir līdzīga atgadījumam, kas notiek ar mums. Tas viss nozīmē, ka sarunai ir pašai sava griba un ka valoda, kura mēs runājam, nes sevī savas pašas patiesību, tas ir "atsedz" un padara redzamu kaut ko tādu, kas līdz ar to klust reāls.
Saprast to, ko mums saka cits, nozīmē nonākt pie savstarpējas saprašanās par to, kas attiecas uz lietas būtību, bet nepavisam ne nostādīt sevi viņa vietā un reproducēt viņa pārdzīvojumus. Jēgas apjaušana, kura notiek tāda veidā, vienmēr ietver sevi aplikāciju.
Tulkam ir jāpārnes izprotama jēga tajā konteksta, kura dzīvo dotais sarunpartneris. Ka zināms, tas ne pavisam nenozīmē, ka tulks izkropļo jēgu, kuru teiktajā ielika cits sarunpartneris. Gluži otrādi, jēga ir jāsaglabā; bet, par cik to ir jāsaprot jaunas valodiskas pasaules konteksta, par tik tā tagad tiek izteikta pavisam citādi.
Garastāvoklis:: |
busy |