Ķirsīša · piedzīvojumi

Neticami, bet ir jau pagājusi vairāk kā nedēļa kopš esmu atpakaļ Ķīnā.
Pat tā īsti nezinu, ko lai stāsta... šeit ir ziema ar sen gaidīto, bet nelaikā uzkritušo sniegu – sekas ir tādas, ka daudzos reģionos rodas ūdens problēmas un draud iznīkt labības raža.
Ir ziemas brīvdienas, tādēļ kopmītnes ir teju tukšas, visas tuvējās iestādes ir slēgtas, tādēļ netieku pie interneta istabiņā, kantoris sola atsākt darbu 17.02, tad cerams nedēļas laikā izdosies visu saorganizēt un nebūs vairs jāiet pie citiem veikt interneta ciemošanos... Protams, visi jau saka, lai nāku jebkurā brīdī, bet nu, kaut kā man tomēr tā šķiet cilvēku apgrūtināšana.... tādēļ neņemiet ļaunā, ja neatbildu uz vēstulēm, drīz pavisam drīz jau varēšu to darīt :)
Esmu tikusi pie vietējā numuru, tā iegūšana bija veselu divu dienu notikums: Tā tad 1. dienā ejam pirkt man numuru, atrodam China mobile veikaliņu (kāds tuvs draugs mani ir pārliecinājis, ka China mobile ir labāks par China Union). Pēc kādu 10min. skaidrošanas pārdevēja beidzot saprot, ka vēlos iegūt numuru, man tiek iedota mape ar pieejamiem numuriem, kamēr viņa noformēs papīrus, es lai izvēlos, to īsto un vienīgo... Tas nemaz nav tik viegli, jo saprotu, ka tik un tā 10 ciparu kombināciju diezinvai atcerēšos tik veikli. Atrodu daudz maz jauku numuru, kad pārdevēja paziņoju, ka nevar mani apkalpot, jo redz man pases numurs ir pārāk īss. Netiek ņemts vērā fakts, ka es neesmu ķīniete un man ir LV/ES pase. Saka, ka pase nav derīga un numuru man nepārdos. Iesaka iet uz lielo China mobile ofisu, varbūt, ka tur man palīdzēs. Tā kā ir jau pavēla pēcpusdiena un man vēl jātiek pie guļamlietām un citām lietām sadzīvei, tiek nolemts numuru pirkt nākošajā dienā. Nākošā dienā dodamies uz lielo ofisu. Atkal skaidrojam, ka man vajag numuru, dodu pasi un saņemu numuru mapi. Sākas lielā panikošana, jo redz pase man ir latviešu/angļu valodā, bet kur tad hanzi. Skaidroju viņai, ka mums pasēs netiek izmantota ķīniešu valoda, meitene tik panikā skaidra no vienas kolēģes pie otras. Pie blakus galdiņa sēdošā ķīniete par visām varītēm grib apskatīt manu pasi, bet es viņas virzienā raidu, tik iznīcinošu skatienu, ka ātri vien liekas mierā(tas vēl tik trūka, ka visi tagad pētīs manu pasi). Beidzot ofisa meitene izdomā kādam piezvanīt un pēc kādas 5min. satrauktas sarunas atgriežas un saka, ka viss esot kārtībā un es varot tik pie numura. Norādu izvēlēto numuru un jautāju, cik maksās zvani uz citām valstīm. Ak jel, tā izrādās kļūda, viņa sāk kaut ko purpināt, kam tad es tā taisos zvanīt utt., skaidroju, ka man tomēr gribētos piezvanīt uz mājām šad un tad. Viņa ilgi domā un domā, līdz izdomā, ka es uz citurieni varēšu zvanīt tikai tad, ja man uz telefona konta būs vairāk nekā 200RMB, un ka 1min. man maksāšot 4-6RMB. Atkal jau piedodiet, bet zvanīšu es jums tikai no interneta :) Beidzot man tiek iedota SIM karte un uz atvadām vēl tiek piekodināts, lai es nedomājot ar šo numuru izbraukt no valsts, uz ko protams atbildu:„Jā, nekādā gadījumā!”(piezīme sev:ir reizes, kad labāk ir melot vai vienkārši paklusēt un smaidīt).
Sakarā ar to, ka institūta teritorijas ēstuves un veikaliņi ir ciet, jāatrod veids kā pārtik, līdz mācību semestra sākumam...sākumā nopērku ātri pagatavojamās nūdeles, jo pie karsta ūdens tieku un tad, lai vismaz viena silta maltīte dienā sanāk. Nopērku arī maizi un atrodu ko ļoti līdzīgu mūsu kūpinātai cūkgaļas karbonādei un salami. Kūpinājums nu gluži kā mājās, bet tā desa, vai nu man ir jāpierod vai kā, bet nu ne iepriekš, ne tagad šeit nopērkamās desas man negaršo. Ap 1.nedēļas vidu saprotu, ka nūdeļu ēšana pie nekā laba nenovedīs, jo vēders sāp tā, ka rodas sajūta, pēdējā stunda ir klāt... Protams, nav sliktuma, bez labumu, lai rūpētos par savu veselību un tomēr ēstu kaut ko daudz veselīgāku par nūdelēm un maizi, nopērku sev mazu elektrisko katliņu, tad nu tagad es varu sev pagatavot teju visu – sākot no vārītām olām, beidzot ar zupām, sautējumiem un rīsiem.
Ziema un kopmītnes Ķīnā nav tas labākais savienojums – istabiņā ir ļoti, ļoti auksts, kā rezultātā tiku pie pamatīgas saaukstēšanās, tagad jau vairs ir palicis tikai klepus, bet jāsaka godīgi, ka slimot tik tālu prom no mājām, kad neviens par tevi nerūpējas, nemaz nav jauki.
Kopumā, es esmu ar visu apmierināta, tikai dažreiz aiz neko darīt uznāk mazie besīši, bet pamazām spiežu sevi nodarboties ar pašmācību un radinu sevi pie valodas skatoties vietējos Tv raidījumus.
Nu kaut kā tā man te iet, gan jau ar laiku būs vairāk un plašāki pastāstiņi iz manas Ķīnas dzīves, bet pagaidām, ceru, ka jums visiem dzīvojas labi un uz saredzēšanos...