Balāde

kā esmu izslāpusi, lai kaut iztālēm dzirdētu, ka kās mani nosauc par skaistu. vai pat smuku, pie joda. kad kāds kaut cik atmiņai sasniedzamā posmā ir teicis, nodomājis, vai kādam citam, ne man, nočukstējis, ka "tā, lūk, gan ir viena skaista meitene jums tur" ?
skaistums nāk no iekšām, bļin. jā, ir manī gruži un esmu sapuvusi. tā tad ir tā vaina, ja. muļķīgi stulbā gribēšana, lai apliecinājums, ka manī nav tikai gruži, nāk no ārienes, bļ.

nu nočukstiet kāds, nodomājiet pie sevis, ka es, estētiskas pasaules alkstošā, esmu skaista no ārpuses, jā kaut tikai no ārpuses. vismaz vienreiz, universs, tu varētu piepildīt manas savtīgās seklās vēlmes.

man pat nav apliecinājuma, ka es būtu normāla vai nenormāla. tikai tā starpsajūta, kurai nav iznākuma.

man ir pretīgi no sevis, ka man skauž kaut kas tāds. apliecina tikai gružu masivitāti manī.