kas notiek
kas notiek un kas vispār ir noticis.
man ir kauns savu bērnības skolotāju priekšā. kauns vecāku un ģimenes priekšā. šis ir zems punkts un savdabīgs ērtums manī ar nebaudāmu fizisku nelabumu ir konstantas sajūtas. pārāk pastāvīgas.
vislielākā cerība ir tā, ka līdzīgi kā iepriekš, varēšu atskatīties uz šo savu zemo punktu un aizvērt aiz tā durvis, vai paskatīties no augšas, vai atpakaļ, nevis kā ieilgušu pozīciju.
šobrīd: es sevi nekur neredzu, neredzu savu vietu, man nav prasmju, man nav, ko piedāvāt, manī ir bailes. nav mērķa, nav virzības, nav pakāpienu. seklums. fiziska pašapliecināšanās. degradēšanās. kauns. vilšanās. nožēla. nav ticības, ne lietām, ne notikumiem, ne sistēmai, ne dzīvei ārpus sistēmas, ne spēkam. varbūt tikai personībām. kā var vilties visās savās ticībās, uzskatos, pieredzē, tas ir vāāāks.
ir jābūt: savai vietai ar attīstību. naudai. jā, arī naudai. iedvesmai, aizrautībai, interesei!!! lietai, ar ko lepoties. sasniegumam.
ja universs šobrīd piedāvātu izpildīt man vēlēšanos, tā, v i e n n o z ī m ī g i ir iegūt sevi piepildošu nodarbošanos. darbu.
arī mīlestībai un jūtām nebūtu ne vainas.
bet tā sajūta, kā sakauninātam sunim.. ka ne par ko sev nav ne asti celt, ne luncināt... ir jāpārstāj, ir ir ir ir jābūt derīgai vietai.
neatkarīgi no visa, jau no mazotnes esmu uzskatījusi, ka esmu derīgais izraktenis. arvien apziņa noplok par to, skatoties, kā es pavadu gadus. bļin, pat gadus. bet ir manī tā meitene, kas vēl tic, ka ir derīga. tikai jāatklāj, jāizrok.
ja es šos gadus esmu paļāvusies uz universu un gaidījusi, tad tagad es to pieprasu. zinu, ka pareizajai atbildei bija jābūt - nevis gaidu, bet daru - bet man ir vajadzīgs tas universa apstiprinājums. tādēļ, ka tam varbūt es vēl ticu. universs, man ir jālūdz, es lūdzu.
man ir kauns savu bērnības skolotāju priekšā. kauns vecāku un ģimenes priekšā. šis ir zems punkts un savdabīgs ērtums manī ar nebaudāmu fizisku nelabumu ir konstantas sajūtas. pārāk pastāvīgas.
vislielākā cerība ir tā, ka līdzīgi kā iepriekš, varēšu atskatīties uz šo savu zemo punktu un aizvērt aiz tā durvis, vai paskatīties no augšas, vai atpakaļ, nevis kā ieilgušu pozīciju.
šobrīd: es sevi nekur neredzu, neredzu savu vietu, man nav prasmju, man nav, ko piedāvāt, manī ir bailes. nav mērķa, nav virzības, nav pakāpienu. seklums. fiziska pašapliecināšanās. degradēšanās. kauns. vilšanās. nožēla. nav ticības, ne lietām, ne notikumiem, ne sistēmai, ne dzīvei ārpus sistēmas, ne spēkam. varbūt tikai personībām. kā var vilties visās savās ticībās, uzskatos, pieredzē, tas ir vāāāks.
ir jābūt: savai vietai ar attīstību. naudai. jā, arī naudai. iedvesmai, aizrautībai, interesei!!! lietai, ar ko lepoties. sasniegumam.
ja universs šobrīd piedāvātu izpildīt man vēlēšanos, tā, v i e n n o z ī m ī g i ir iegūt sevi piepildošu nodarbošanos. darbu.
arī mīlestībai un jūtām nebūtu ne vainas.
bet tā sajūta, kā sakauninātam sunim.. ka ne par ko sev nav ne asti celt, ne luncināt... ir jāpārstāj, ir ir ir ir jābūt derīgai vietai.
neatkarīgi no visa, jau no mazotnes esmu uzskatījusi, ka esmu derīgais izraktenis. arvien apziņa noplok par to, skatoties, kā es pavadu gadus. bļin, pat gadus. bet ir manī tā meitene, kas vēl tic, ka ir derīga. tikai jāatklāj, jāizrok.
ja es šos gadus esmu paļāvusies uz universu un gaidījusi, tad tagad es to pieprasu. zinu, ka pareizajai atbildei bija jābūt - nevis gaidu, bet daru - bet man ir vajadzīgs tas universa apstiprinājums. tādēļ, ka tam varbūt es vēl ticu. universs, man ir jālūdz, es lūdzu.