sevis ģenerāltīrīšana
Šis ir tikai atskaites punkts. Atskaite sev, ka sevi jāsāk salikt pa plauktiņiem. Un šī nebūs mana bloga vietne, es esmu ceļā uz jaunu. Lai gan tikko sevi prātā pati apstrīdēju (jau atkal) , ka viena nesakarīgo emociju vietne man laikam tomēr būtu akūti nepieciešama. Taču, spriežot pēc ierašanās statistikas šajā blogā, varbūt tā nemaz nav, nu sasodīts. (Lūk, vēlviens pierādījums, ka neesmu ar sevi skaidrībā) Nē, nu katrā gadījumā, manis pašas ārstēšanās līdzeklis ir izrakstīts - tātad blogs būs tas atskaites punkts, kurā es sevi veidošu. (nop, radīšu jaunu elpu! un laikam jau tā dzīvībai nepieciešamā iedvesma būs jāsāk radīt pašai, lai arī cik mokoši tas būtu. bet iedvesmas raksts jau ir pelnījis citu blogu)
Man to vienkārši vajadzēja iegrāmatot un iegalvot sev pašai, lai neizplēn domās, kā vakarējās peļķes.
Man tiešām ir tikai vājas atblāzmas apziņa, kā tā jelkad ar mani ir bijis - ka esmu bijusi es, savā laikā, zinājusi ko,kā un kādēļ daru, jutusies labi un ceļā uz fully completed MYSELF :D . Damn, nu beidzot jāsāk audzināt tas raksturs, lai gan viedās atziņas vēsta, ka man nekad nekas citiem nav jāpierāda (šī atziņa tiešām palīdz vieglāk dzīvot!), man tomēr gribas izveidot stingrāku dialogu ar sevi - pierādīt sev, ka esmu noteicēja par sevi, ka spēju atrast kompromisu, ar kuru spēs sadzīvot gan mans baudu alktošais es, gan striktais, gan mērķus kalošais, gan mērķus pildošais es (šito vajadzēs kārtīgi sapurināt), gan visi pārējie, kas cīnās par varu. Galu galā, dzīvēi jāiet uz augšu!
Un tā atgriežas manas domas par Parīzi, parīzi un Londonu, un londonu lietū. Un perfekti, perfekti to papildina Rufus Wainwright ar īīdeālu dziesmu - leaving for Paris No.2.
Tā tam būs būt. Pat ja arī šis nav viens no maniem iedvesmojošākajiem rakstiem pašai sev :D tas man vēl stingrāk sit cauri apziņu, ka jātiek galā ar sevi. Un arī tādas domas, kas radušās vienam no "es" mērcējoties vannā, arī ir jāpieņem. Lūk, tā tam būs būt!
Man to vienkārši vajadzēja iegrāmatot un iegalvot sev pašai, lai neizplēn domās, kā vakarējās peļķes.
Man tiešām ir tikai vājas atblāzmas apziņa, kā tā jelkad ar mani ir bijis - ka esmu bijusi es, savā laikā, zinājusi ko,kā un kādēļ daru, jutusies labi un ceļā uz fully completed MYSELF :D . Damn, nu beidzot jāsāk audzināt tas raksturs, lai gan viedās atziņas vēsta, ka man nekad nekas citiem nav jāpierāda (šī atziņa tiešām palīdz vieglāk dzīvot!), man tomēr gribas izveidot stingrāku dialogu ar sevi - pierādīt sev, ka esmu noteicēja par sevi, ka spēju atrast kompromisu, ar kuru spēs sadzīvot gan mans baudu alktošais es, gan striktais, gan mērķus kalošais, gan mērķus pildošais es (šito vajadzēs kārtīgi sapurināt), gan visi pārējie, kas cīnās par varu. Galu galā, dzīvēi jāiet uz augšu!
Un tā atgriežas manas domas par Parīzi, parīzi un Londonu, un londonu lietū. Un perfekti, perfekti to papildina Rufus Wainwright ar īīdeālu dziesmu - leaving for Paris No.2.
Tā tam būs būt. Pat ja arī šis nav viens no maniem iedvesmojošākajiem rakstiem pašai sev :D tas man vēl stingrāk sit cauri apziņu, ka jātiek galā ar sevi. Un arī tādas domas, kas radušās vienam no "es" mērcējoties vannā, arī ir jāpieņem. Lūk, tā tam būs būt!