Balāde

tik tālu esam viens no otra ar kd, kā agrāk. kad pat neskatījāmies virsū, kad visi teksti likās kā garāmejoši, kas neattiecas vienam uz otru. tik...kā es negribēju nonākt tur atpakaļ..
tas ir savādi priekš manis, ka - ja būt tuvībā ar kādu no visiem, kas ir manā galvā - ar viņu vienīgo es varu to iedomāties. jo, manās iedomās vismaz, viņš varētu uzņemties iniciatīvu, būt atbalstošs, kaislīgs, vīrišķīgs.. protams, redzu arī citus variantus, bet tie parādās domās arī ar citiem puišiem. bet ar viņu..kaut kā..
netieku no viņa galvā brīva, noteikti, ka negribu arī kaut kādā ziņā. bet tas mani dara skumju. šībrīža situācija.

gribu ar kādu nesaistītu no manas/mūsu nopietnās vides būt kopā, skūpstīties stūros, tikties, uzdzīvot, vizināties. bet tikai tā. nedomāju, ka tā kādreiz gribēšu. bet ne plāksteri šoreiz, ne tā. bet tikai to patīkamo periodu ar kādu patīkamu. un paturēt iespēju kādam no manas nopietnās/dzīves vides.
runāju kā cilvēki, kas man nekad nav patikuši. un kas par to.