Balāde

Vinjsh esot man ko pateicis, kopsh taa briizha vairs negribot ar mani komuniceet..baidoties.. kd..
Ja joprojaam runa ir par to reizi, kad, kaa vinjsh uzskata, vinjsh man atklaajaas, bet es pasmeejos...man loti zheel. Tieshaam. Es pedeja laikaa to izvairiishanos pamanu un izjuutu vairaak kaa ieprieksh, un vairaak kaa ieprieksh mani tas sagruzii. Kaut kaadaa veidaa es aizmirstu pat paari dariijumus no vina puses, ar lielu ieksheeju siltumu es gribeetu vinam teikt, ka, ja vins to taa saprata, tad, luudzu, piedod..
Nezinu. Laikam jau taadu pat iespaidu es speeju atstaat uz vinju, kaa vinjsh uz mani. Man arii bail, mani arii mazaakaas lietas var sagruziit liidz dziljumiem, man ljoti patiik vairaakas lietas, ko vinjsh dara. Vinjsh ir izskatiigs, maita.
Bet vai mees esam uz vienas stiigas..
Es looti, loti, loti, lllooooti veelos, lai paariet mums shis savstarpeejais aizvainojums. Loti.
Man ir sajuuta, ka vinam daudz kas kremt. Bet man ar.
Nezinu, kaa mums tas izdodas, vienam otru padariit par vainiigiem. Un buut aizvainotiem par to.
Kaut taa nebuutu.


Kaadeel ar citiem taa komunikaacija nebuut nav taadaa miinus ziimee..laikam no citiem tik daudz negaidaam un nepieprasaam, kaa no tiem, kas mums ir iekritushi galvaa. (Ha, baigi piedomaaju, pirms noleemu, kur tad iisti iekritushi)