| |
[May. 1st, 2009|09:48 pm] |
Dienas vidus tika vadīts kritiski minot jauniegūtā drauga - leģendārā melnā velo, pedāļus un, kā līksmi atzina kāds garām braucošs masas dalībnieks, arī es šodien pirmo reizi mūžā iekļuvu velo sastrēgumā. Šķiet, ar gadiem tā masa kļūst aizvien kritiskāka.
Izmantoju arī iespēju parunāt ar policijas onkuli. Man jau gan dikti tīk, ka kārtības sargi mācās pielietot sabiedrībai draudzīgo kārtības uzturēšanas taktiku - brauc smaidīgs vīriņš ar savu mocīti man nopakaļ pa ietvīti un taujā, cik tad tālu mēs tā braušot, viņam, redz, benzīns beigšoties. Tad nu es arī metos izmantot iespēju patērzēt ar policista kungu, sakot, ka viņam jau arī vajadzētu ar velo braukt, līdzīgi, kā to dara policisti Amsterdamā. Par to mans sarunu biedrs izklausījās izbrīnīts un smejot atteica, ka te jau neesot Amsterdama. Tad es turpināju, ka nav jau gan, un arī velo celiņu nav, bet Amsterdamā ir... Bet vispār, visu cieņu gan braucējiem, kas šoreiz man šķita disciplinētāki, gan kārtības sargiem, kas izturējās diezgan draudzīgi. Tik žēl, ka rīt un turpmākās dienas man (un visiem pārējiem)nebrauks līdzās smaidīgais policista kungs, lai paregulētu pa ielām braucošo mašīnu plūsmu. |
|
|
