| |
[Jun. 15th, 2007|09:54 am] |
viņa,
sagurušu skatu,
vieglu smaidu sejā,
klausās viņa virzienā.
viņš - viegli uzvilkts,
nosvīdis slapjš,
kaut ko žestikulēdams
sola un apzvēr,
visu pats -
pats izdomā, pats sola, pats nepilda solīto
un atkal no jauna visu pats atkārto...
viņa no viņa neko negaida,
viņai neko nevajaga,
viņa tikai skumji noraugās
kā tukšā skaņa sasprūst viņa ausīs,
padarot tās kurlas pret paša solīto...
muļķis. |
|
|
| |
[Jun. 15th, 2007|01:11 pm] |
vakarvakarā piedzīvoju tādu absolūti negaidītu epizodi,
pēcāk visu laiku spļaudos.
šodien prātoju par to,
kas cilvēku mudina izdomāt un dot otram kaut kādus solījumus,
pietam, ja otrs to neprasa, pat klusībā negaida...
un tas solītājs kaut ko peras un pūderē, sola un apzvēr,
bet kādēļ?
viens no variantiem - mazgājas balts savās acīs,
bet, ja tā, tad jau jābūt kaut kādai pretrunai, jo,
ja pats sev patīk un ir saskaņā ar savu attieksmi un rīcību,
tad jau nav tā jāpūlas.
otrs variants -
vēlas izskatīties cēlāks otra acīs,
bet kaut kādi tukši solījumi nav nekāda dižā cēluma vēstneši.
trešais variants-
trīsdesmitgadnieka krīze,
ņemas un peras pats savā nodabā. |
|
|