|
Jun. 15th, 2007|09:54 am |
viņa,
sagurušu skatu,
vieglu smaidu sejā,
klausās viņa virzienā.
viņš - viegli uzvilkts,
nosvīdis slapjš,
kaut ko žestikulēdams
sola un apzvēr,
visu pats -
pats izdomā, pats sola, pats nepilda solīto
un atkal no jauna visu pats atkārto...
viņa no viņa neko negaida,
viņai neko nevajaga,
viņa tikai skumji noraugās
kā tukšā skaņa sasprūst viņa ausīs,
padarot tās kurlas pret paša solīto...
muļķis. |
|