| Baile |
23. Mar 2008|13:11 |
Mani mazliet biedē reizes, kad man patīk lasīt šausminošas lietas. Vai klausīties. Kaut kā man šķiet, ka cilvēki, kuri bērnībā ir mocīti tādā vai citādā veidā, reizēm māk radīt ko smeldzīgi skaistu. Kaut vai aprakstot tās savas bērnības šausmas.
Vēl briesmīgākas man šķiet manas domas, kurās kāds jau ir nomiris un es prātoju, cik feini būtu, ja pēc šī cilvēka nāves viss izkārtotos tā vai citādi.
Un tad, kad es lasu sacerētu pasaku, kurā kāds nomirst, un tad iedomājos, kā es justos varoņu vietā, ja mirtu cilvēks no iepriekšējās rindkopas, es ļoti priecājos, kad saprotu, ka es justos traki sūdīgi un neparko negribu, ka tas cilvēks mirst.
Tā lūk. Var priecāties arī domājot par nāvi. |
|