manas izjūtas vēl arvien līdzīgas...

Pēc rallija rakstīju savā dienasgrāmatā: "Pagājusi nedēļa kopš esmu mājās no rallija... Un es saprotu, ka esmu ļoti pieķērusies maģistriem, ieķēru sevi pie fantāzijas - es kopā ar viņiem Hibīnos... Man gribētos, lai viņi ir mani kursabiedri!!! Zinu, ka arī manā kursā ir jauki un interesanti cilvēki, arī puiši, bet pēc maģistriem visi viņi šķiet bāli un nepieredzējuši... Nu patiesībā sirgstu ar idealizāciju, cenšos sev atgādināt visu, ko viņi darīja un teica un parādīt, atgādināt sev, ka viņi nemaz nebija ideāli, pat ne tuvu tam, bet sajūtas neklausa saprātam... Un visa tā atgādināšana tikai uzkurina asinis un esmu tikusi līdz tam, ka redzēju sapnī vienu vai vairākus, nezinu, bet tā sajūta, ka tie ir viņi bija skaidra. Patiesībā tam visam ar jūtām un iepatikšanos nav nekāda sakara, man vienkārši viņi piesaista, kā uguns pievelk tauriņu, man gribas būt atkal tuvumā (ak dievs, patiesībā nedrīkst, jo var izveidoties atkarība). Man patika tās sajūtas - pilnas adrenalīna, ko raisīja bailes par visu, kas būtu, ja tiktu pieķerta melos, vai pateiktu ko tādu kas atļautu par daudz vai ... Tas bija neparasti satraucoši un aizraujoši!"
Patiesībā, lai gan pagājis drīz būs mēnesis, vēl arbien jūtos viņu iespaidota. Vēlarvien gribētu apmainīt viņus pret dažiem saviem kursabiedriem... ne jau tikai viņus, bet arī Andiņu, Aivaru, Kaupužu... man viņie iepatikās... pirmdien redzēju Zani un viņa mani pat pazina, jutos tik iepriecināta... Tagad Mārtiņš neatbild uz manu vēstuli, nez kāpēc tā un es jūtos jau štruntīgāk... negribētu mainīt savu 1. ralliju ne pret ko citu, bet man bija un ir nelielas psiholoģiskās pohas, jo no tiem cilv;ekiem jāatgriežas pie citiem (protams, ne sliktākiem) kūtrākiem, kautrīgākiem, nesabiedriskākiem(vai varbūt vnk rallijaa visi taa atveras...?)
heh, nez, pietrūkst man to sajūitu ikdienā, kas bija rallijaa, tagad organizēju pasācienu, cerams izdosies un atkal satikšu tos cilvēkus, lai gan tad noteikti būs atkarība, bet lai - gribu atkarību no ģeogrāfiem!!!!!!