February 1st, 2011 (04:35 pm)
Jūtu nekad agrāk nejustas ilgas pēc cilvēkiem, pēc sabiedrības. Turklāt nonācu pie atziņas, ka nespēju būt viena.
Kad aprāvās regulāra kontaktēšanās ar cilvēku, ar kuru var runāt par visu un neko, jutos briesmīgi. Un liktenis man piespēlēja citu cilvēku, ar kuru pa telefonu vakaros runāties. Lai gan tas nav tikpat forši, tomēr labāk kā nekas. Un, kad nav atskanējis ik-vakara zvans, atkal jūtos vientuļa, pamesta un nodota. Tātad šī ir lieta, kurai man būs jātiek pāri :)