1.sepembris pagāja normāli. Protams, kārtējo reizi abi ar sīko sakašķējāmies, bet nekas.. var iztikt.

Piezvanīja šodien draudzene... esot vajadzīga pārdevēja vienā veikalā...
Jāstrādā arī sestdienās un svētdienās.
Esmu panikā.
Atteikt nedrīkstu, viņa to nesapratīs un uzskatīs kā manu iedomību un stulbumu.
Bet:
-es nekad neesmu strādājusi kā pārdevēja, veikalā
-es nekad neesmu strādājusi brīvdienās
-ko darīs dēls, kad nāksies tik daudz stundas būt mājās vienam?
-ko es varēšu izdarīt no mājas pienākumiem, esot tik vēlu mājās?
-kas atliks privātajai dzīvei un interesēm, strādājot līdz 8-iem vakarā (un brīvdienās līdz 14-iem..)
utt...

Turklāt jūtos tik nenormāi pazemojoši... zinu, ka tas izklausās ļoti augstprātīgi, bet pēc darbiem birojā augstpapēžu kurpēs un kostīmiņos nolaisties līdz humpalu pārdevējai... jā.. esmu stulba un nepateicīga... zinu..

Un vēl - nedrīkstu nepieņemt to piedāvājumu. Tā draudzene un viņas draudzene, caur kuru ir šis piedāvājums... viņas manu atteikumu nesapratīs un .. aj, nemāku izskaidrot. Vobšem nebūs labi, ja atteikšos..