es pēkšņi esmu attālinājusies no visiem (abiem) saviem iekāres objektiem. nezinu, vai es viņos apzināti mīnusus meklēju, vai vienkārši saprotu, ka ir lietas, kuru dēļ nekas nevar sanākt.

pirmais - precētais (drīz jau ex-precētais).. mani biedē viņa pagātne, kas īstenībā ir arī tagadne. jo ir pasaulē lietas, no kurām nevar aiziet nekad.... jā, tas varbūt (varbūt!) būtu sīkums, bet! es neciešu, ka cilvēki ēdot čāpstina. tracina nenormāli! plus vēl runā ēdot.
bet ir lieta, kas kādu laiku atpakaļ manās acīs viņu kā cilvēku nolīdzināja līdz ar zemi.... nekad, nemūžam patiesi labs cilvēks nespēs iespert sunim, it īpaši savējam.. kad viņš man stāstīja, kā suns sagrēkojies un viņš viņu atspārdījis.. kaut kas manī attiecībā uz viņu nomira. uz neatgriešanos. un mani neinteresē, ka suņa suga ir tāda, kas sāpes nejūt. tam nav nozīmes. tas ir suns, un viņš viņam spēra. man ar to pietiek.
jā un vēl mani biedē tas, cik ļoti es viņam patīku un cik ļoti viņš man ir pieķēries.

otrs - jauniņais.. jauns paliek jauns.. ļoti emocionāls, vēl nenopietns, nenobriedis kā personība plus vēl sevī iemīlējies. jā, protams, ir lieliski, ka cilvēks kopj sevi, kā rezultātā izskatās vienkārši satriecoši. bet... bet tas nav tas, kas man vajadzīgs.. tā man šķiet.. tomēr es viņu sagaidīšu atbraucam uz Latviju, lai satiktos ;) :)))

manējais?... nezinu, ko ar viņu lai iesāk un kad vispār to darīt... reāli dzīvjam kā svešinieki. ir pat gadījies, ka divas vai trīs dienas neesam satikušies un apsveicinājušies, lai gan dzīvojam vienā dzīvoklī. bet nopietnās pārdomās mani iedzina mana draudzene.. viņa ar viņu runāja. un viņš esot atzinies, ka joprojām mīlot mani. bet esot iespītējies. viņš gaidot, kad es rīkošoties un parādīšot, ka viņš man ir svarīgs. gandrīz vai sanāk tā - viņš gaida, ka es sarīkošu skandālu, iebelzīšu viņam ar pannu pa pieri un pieteikšu karu viņa datoratkarībai.
tāpēc esmu apmulsusi. kā nekā jau trīs gadus esam kopā. un jūtas varbūt nav pavisam zudušas arī man.