Sen, sen man bija draudzenes, kuras iekakāja dvēselē un līdz galam sačakarēja manu uzticēšanos labajam cilvēkos... bet sāp joprojām. Diemžēl vienu no viņām abām redzu katru darba dienu.
Ik pa laikam, skanot kādam sērīgam meldiņam vai pēkšņi uzplaiksnot atmiņām par kopīgajiem jautrajiem un ne tik jautrajiem piedzīvojumiem, sāp.
Kā, piemēram, tagad, kad, šķiet, sirds izkāps pa muti laukā un pārplīsīs...
..tāda debili vientuļa sajūta

Es atkal esmu no visa nogurusi. Vai arī diena vienkārši tāda - ar kreiso kāju sākusies.
Viss un visi tik ļoti kaitina, ka grūti apvaldīt negatīvās emocijas. A man darbs tāds, ka nedrīkstu ko tādu atļauties.
Ehh... tiktu es tagad un tūlīt meža vidū - tāaaaa nobļautos!!!

"...ja es būtu vējš, es Tevi mīlētu.." ...nesaprotu, kāpēc jāvēlas kļūt par kaut ko citu, lai kādu mīlētu..