Sen, sen man bija draudzenes, kuras iekakāja dvēselē un līdz galam sačakarēja manu uzticēšanos labajam cilvēkos... bet sāp joprojām. Diemžēl vienu no viņām abām redzu katru darba dienu.
Ik pa laikam, skanot kādam sērīgam meldiņam vai pēkšņi uzplaiksnot atmiņām par kopīgajiem jautrajiem un ne tik jautrajiem piedzīvojumiem, sāp.
Kā, piemēram, tagad, kad, šķiet, sirds izkāps pa muti laukā un pārplīsīs...
..tāda debili vientuļa sajūta