Mani nupat pārņēma tāda netverama laimes sajūta.. :))
Zinu, ka dzīvokļa pirkšana parastiem mirstīgiem ļautiņiem ir ilgs un grūts process, toties tas mums būs SAVS! :)

Un mans vīrietis bija brīnišķīgs mana bērna dzimšanas dienā! Brauca mums pretī, fotografēja skaistus mirkļus, urrāja, mācīja attaisīt pašam savu (bērnu) šampanieti un iesaistīja galda spēles spēlēšanā. Par to visu un vēl vairāk viņam esmu bezgala pateicīga.
Jo, piemēram, mans bijušais tajā dienā pat nepiezvanīja, lai nodotu sveicienus savam bērnam... tik pārskaitīja uz manu kontu 30 latus.... vienīgos pēdējā gada vai pusotra (pēdējo reizi nemaz neatceros) laikā...

Pat nezinu, kā labāk - iedzelt bijušajam viņa vienaldzību pret savu bērnu vai likt mierā. Bet, redz, nedēļa jau pagājusi, bet es par to vēl domāju...

Kādu laiku atpakaļ nosūtīju viņam pa pastu bērna dārziņā fotografētās bildītes, un par atbildi pat paldies nebija... Un tagad... Varētu jau nosūtīt e-pastā vai draugos skaistu pašas bildētu bērna fotogrāfiju (man tās ir ļoti daudz!). Tik skaistu, lai viņam sāp. A vai vajag? Un ne jau viņa dēļ bet manu mīļo cilvēku un manis pašas dēļ - vai vajag?...

Lai arī jau pieņemts mans vienpusējais lēmums turpmāk viņam liegt tikšanos ar savu atvasi (ja vispār vēl kaut kad prasīs), tomēr nelikšanās ne zinis mani nespēj atstāt vienaldzīgu. Skumji...

Nu, neko. Liekam kopīgus pamatus turpmākai dzīvei ar savu tagadējo vīrieti, un tad, kā viņš izteicās, būs arī viss pārējais.. Arī brālītis (iebilstu - māsiņa) manam sešgadniekam :))))

.

Pat nevaru paskaidrot, kāpēc man šis koncertieraksts, ši vairāku dziesmu apvienotā dziesma tik ļoti patīk... Meklēju oriģinālos ierakstus, bet tie nepatika.
http://www.youtube.com/watch?v=Uc9sInDQoqM

Turklāt šī.... ne tikai līdz sirdij, bet pat līdz kaulam aizgāja!
http://www.youtube.com/watch?v=cq7eYZuaFPs

.