Pat nezinu, kā labāk - iedzelt bijušajam viņa vienaldzību pret savu bērnu vai likt mierā. Bet, redz, nedēļa jau pagājusi, bet es par to vēl domāju...

Kādu laiku atpakaļ nosūtīju viņam pa pastu bērna dārziņā fotografētās bildītes, un par atbildi pat paldies nebija... Un tagad... Varētu jau nosūtīt e-pastā vai draugos skaistu pašas bildētu bērna fotogrāfiju (man tās ir ļoti daudz!). Tik skaistu, lai viņam sāp. A vai vajag? Un ne jau viņa dēļ bet manu mīļo cilvēku un manis pašas dēļ - vai vajag?...

Lai arī jau pieņemts mans vienpusējais lēmums turpmāk viņam liegt tikšanos ar savu atvasi (ja vispār vēl kaut kad prasīs), tomēr nelikšanās ne zinis mani nespēj atstāt vienaldzīgu. Skumji...

Nu, neko. Liekam kopīgus pamatus turpmākai dzīvei ar savu tagadējo vīrieti, un tad, kā viņš izteicās, būs arī viss pārējais.. Arī brālītis (iebilstu - māsiņa) manam sešgadniekam :))))

.