22

Līdz šim man ir patiesi veicies. Pirms septiņpadsmit gadiem es tiku iemests šajā pasaulē. Tā bija diezgan brutāla pirmā tikšanās. Daļu bērnības pavadīju Norvēģijā, labklajības valstī, drošos apstākļos un ekonomiskā drošībā - bet nav tā, ka Latvijā mums bija slikti; bet tas jau ir cits stāsts. Pats to nekādi es neesmu ietekmējis, tādēļ var teikt, ka veiksme ir bijusi manā pusē. Bet tā sadale - kurš piedzims nabags un kurš piedzims bagāts, lai nodzīvotu laimīgu atlikušo dzīvi, ir taču negodīga? Vai tā ir kā loterija - palaimējas vai nepalaimējas, vai arī tas jau ir bijis iepriekš izlemts? Vai eksistē tāds liktenis?

Pārāk bieži pieķeru sevi pie domas, ka dzīve sākas pēc skolas. Bet dzīve taču ir te un tagad. Ne vairāk, ne mazāk. Kāda ir dzīves jēga un kāda ir mana vieta šajā pasaulē? Vai es kādreiz uzzināšu, kāpēc es piedzimu šāds? Un kāds ir dzīves mērķis?

Pasaule ir tik nebeidzami plaša. Mums, cilvēcei, Saule ir centrs. Ap Sauli riņķo planētas. Aiz tām tālākajām planētām mēs neesam kartē īpaši daudz sazīmējuši, bet mēs zinām par miljardiem galaktiku, zvaigžņu mākoņiem, komētām un citiem kosmosa ķermeņiem. Šeit ir runa par gigantiskiem, neizprotamiem attālumiem. Pēc ekspertu domām, viss šis radās pēc «lielā sprādziena»; ka materiāls, singularitāte tika pārlādēta ar neiedomājamu daudzumu enerģiju un tā eksplodēja tajā, no kā Visums sastāv šodien. Un Visums turpina izplatīties. Tas, ka Viss ir radies no gandrīz nekā, ir manam prātam neaptverami. Es nespēju pieņemt arī to, ka Visumam nav nekādu beigu, un ka tas turpinās bezgalībā. Tas ir par daudz, lai es to spētu aptvert. Vai citi cilvēki tic Dievam, jo viņi ir aptaurēti vai arī tādēļ, ka tā ir vienkārši elementārāk domāt un dzīvot? Bet tiem, kuri tic Dievam, jo tā ir vienkāršāk dzīvot - vai viņi nekad neaizdomājas par to, no kurienes radās pats Dievs? 

Man ir tik daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu. Un es nezinu, kur lai es atrodu atbildes un vai vispār tās eksistē. Man pasaule ir kā milzīga puzle, kurā esmu viens puzles gabaliņš. Tikai daļa no gabaliņiem ir ielikti sev paradzētajās vietās. Lielākā daļa gabaliņu ir vēl joprojām neatklāti un varbūt tos nekad nemaz neatklās. Lai pasaules puzli pabeigtu, vajag visus gabaliņus salikt sev paradzētajās vietās. Ja kaut viens gabaliņš trūkst vai arī neiederas, puzli nevar pabeigt.

Kad gabaliņi tiek salikti savās vietās, es saņemu atbildes uz maniem jautājumiem. Bet ja dzīve nav mūžīga, lielākā daļa jautājumu paliks neatbildēti. Bezsakars. Varbūt tāpēc dvēsele atdzims un atdzims līdz visi puzles gabaliņi būs savās vietās? Es savu dzīvi iedomājos kā upi, kas tek pa ainavu ar bezgalīgu daudzumu veidojumiem. Vienmēr kaut kas, ko var atklāt, bet nekad kaut kas, ko var piedzīvot divas reizes. Tieši kā reālajā un taustāmajā pasaulē; es nekad neesmu kaut ko piedzīvojis divas reizes. Tas nav iespējams, jo taču laiku nav iespējams attīt atpakaļ. Un to es nekad nedarītu - man pietika ar pašizglītošanos par haosa teoriju, lorenca atraktoriem  un Edvarda Lorenca (vārdabračka) nosaukto tauriņa efektu. Dzīve ir tekoša, tieši kā upes straume. Upe taču tek tikai vienā virzienā, pretī jūrai vai okeānam. Citi cilvēki tic, ka abstraktais okeāns vai jūra ir Dievs un dzīves jēga ir nokļūt līdz Dievam. Ka dzīves beigās upe iztek okeānā, no kura mēs arī radāmies. Tas ir kā nebeidzams cikls, ko es salīdzinu ar ūdens cirkulāciju: ūdens iztvaiko un kļūst par mākoņiem. Mākoņi nokrīt lietus formā. Lietus savācas peļķēs un ietek upē un atpakaļ okeānā. 

Dzīves sākumā mani ietekmēja vairāki impulsi: vecāku uzaudzināšana, augšanas vide, kultūra u.c. Es varētu sakasīt vairākus faktorus un momentus, kas ir ietekmējuši to, kāpēc es esmu tāds, kāds es šodien esmu. Upei varbūt nav nekāda noteikta rašanās avota (pun intended), dažkārt tā rodas no peļķēm, kas savācas kopā, varbūt tām peļķēm ir dažādas dzīves pieredzes. Varbūt beigās šīs peļķes rada upes galveno daļu. Varbūt pēc laika, kamēr upe tek caur dažādiem veidojumiem, rodas jaunas pietekas un jaunas peļķes. Varbūt to var salīdzināt ar visām zināšanām, ko es saņemu, visiem ārējiem notikumiem, ko es pieredzu, ko līdz kļūstu vecāks un vecāks.

Varbūt dažkārt upē ietek vēl viena liela upe, kas liek tai radikāli mainīties. Uz to es skatos kā uz svarīgiem notikumiem, pagrieziena punktiem savā dzīvē un eksistencē. Bet varbūt pēc laika tā lielā upe izžūst vai norobežojas no manas upes un kļūst par ezeru. 

Bet arī mana upe izžūtu, ja tā nesaņemtu ūdeni no citām pietekām un peļķēm. Varbūt upes beigās, kad tā jau būs kļuvusi tik plata un pludos, es būšu saņēmis atbildes un maniem jautājumiem.

Bet pašlaik es nevaru papeldēt tālāk - kaut kāds atvars mani ir iesūcis sevī.